Veronika Stāvause

Īsumā
  • Esmu sertificēta mākslas terapeite (ārstniecības persona) ar specializāciju drāmas terapijā un kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste apmācībā;
  • Papildu Terapijas Telpai strādāju arī Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorajā centrā Pārdaugava. Ikdienā visbiežāk strādāju ar cilvēkiem, kuriem ir depresija, trauksme, veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi, izdegšana, attiecību grūtības, pazemināts pašvērtējums.
  • Esmu dzimusi 1989. gadā, esmu precējusies, audzinu divgadnieku un dzīvoju kopā ar diviem kaķiem;
  • Šobrīd strādāju ar pieaugušajiem latviešu, krievu un angļu valodā.
  • Ar ko, manuprāt, terapeits atšķiras no laba drauga? 

     Esmu no cilvēkiem, kas savulaik ir uzskatījis, ka man psihologa/psihoterapeita pakalpojumi pilnīgi noteikti nav vajadzīgi, jo man taču ir tik labas draudzenes, ar kurām varu izrunāties. Lieliskas draudzenes man ir joprojām, bet nu es zinu, ka starp psihoterapiju un sarunām ar draugiem, lai vai cik dziļas un patiesas tās būtu, nekādā gadījumā nav liekama vienādības zīme un abas brīnišķīgi papildina viena otru. Atšķirību ir patiesi daudz un papildu nu jau drīzāk slavenajam teicienam, ka "zobus mēs labojam pie zobārsta, savus matus uzticam frizierim, bet ar savām smadzenēm, kuras atšķirībā no zobiem un matiem mums ir tikai vienas, nez kāpēc domājam, ka varam tikt galā paši vai ar līdzcilvēku palīdzību", gribu minēt vēl vienu. Jums var nebūt grūtību (bet ir pilnīgi normāli arī tad, ja tas vienā brīdī apnīk) uzklausīt savus draugus un ģimenes locekļus, atbalstīt viņus, uzmundrināt, bet, manuprāt, grūtības visbiežāk rodas divos gadījumos. Pirmais, kad mums tiek lūgts padoms, kā rīkoties. Otrajā gadījumā, kad cilvēka rīcība (vai bieži vien bezdarbība/pasivitāte) mums nešķiet pieņemama, bet ir grūti to pateikt, baidoties kādu ietekmi tas var atstāt uz mūsu tālākajām attiecībām. Turklāt drauga/radinieka loma mums neuzliek pienākumu otram cilvēkam atklāt visus savus novērojumus un pārdomas. Citādāk ir, esot terapeita lomā, - mans pienākums ir parādīt otram viņa dzīves realitāti.Arī tad, ja tā nav tik patīkama, kā gribētos. Protams, tas nenotiek pirmajā tikšanās reizē, ne otrajā un, iespējams, pat ne desmitajā. Tāpat to nedaru pārmetoši vai nosodoši, bet iejūtīgi un atbalstoši. Turklāt bieži vien pat ātrāk nekā saruna, uz realitāti norāda māksla (stāstu veidošana, darbs ar rekvizītiem un citas radošas izpausmes), ko izmantoju savā darbā.

     Ko es darīju pirms kļuvu par mākslas terapeiti un psihoterapijas speciālisti apmācībā?

    Īsā atbilde - teju desmit gadus ar pārtraukumiem strādāju tūrisma jomā Latvijā un Īslandē. Un patiesībā tieši mani novērojumi darbā ar ceļotājiem (tāpat kā personīgā pieredze ceļojot) rosināja manu interesi par cilvēka psiholoģiju. Ievēroju, ka citas zemes, kultūras, augstie kalni vai garumgarās pārgājienu takas kļūst par fonu (un laiku) sevis iepazīšanai. Novēroju, ka bieži vien svarīgs ir nevis noieto kilometru skaits dienā, bet gan izjūtas, kas šo kilometru garumā piedzīvotas, domas, kas pārdomātas un bieži vien vēl būtiskā- cilvēki. ar ko šis process piedzīvots kopā. Tāpat ilgas pēc mājām vai gluži pretēji - nevēlēšanās turp atgriezties. Būšana laipnam, atvērtam un ieinteresētam vai mūždien pieprasošam un ar sīkāko nieku neapmierinātam. Visbeidzot, pati sev sapratu, ka tas, par ko man ir šis darbs, ir cilvēku labsajūta. Un nolēmu pievērsties labsajūtas nodrošināšanai ikdienā, nevis tikai atvaļinājuma laikā, kas ir ierobežots.
    Kontaktinformācija:Tālruņa Nr.: +371 28888760 (ja es neatbildu, noteikti atzvanīšu, bet droši varat sūtīt arī īsziņu vai ziņu Whatsapp)

    E-pasts: veronika.stavause@gmail.com

     .