Veronika Stāvause

Manas karjeras izvēli no sākta gala ir virzījusi vēlme palīdzēt sev tikt galā ar nepatīkamajām iekšējām sajūtām un fiziskiem simptomiem. Precīzāk - trauksmi un hipohondriju. Godīgi sakot, iestājoties Stradiņos, strādāt par terapeitu man nebija ne prātā. Bet kā tagad atceros sajūtas, ko piedzīvoju, ejot praksē Bērnu slimnīcā un Psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Sajūta un to pavadošā doma bija apmēram šāda - es daru kaut ko īstu, kaut ko, kam ir jēga. Un tā es pabeidzu Stradiņus, Pēc laika 3,5 gadīgas kognitīvi biheiviorālās terapijas mācības, pa starpu dažādas īstermiņa apmācības un šobrīd esmu uzsākusi studēt jogu. 
Manu profesionālo ceļu joprojām veido personīgā līdzsvara meklējumi. Jau kādu laiku esmu sapratusi, ka tā nav un nebūs viena metode. Tāpat, ka ar sarunu terapiju, lai vai kāda novirziena tā būtu, nav gana, jo mūsu pieredze dzīvo mūsu ķermenī. Ķermenis ir klāt terapijas telpā un tam nepievērsties ir kļūda. Savas pamata zināšanas darbam ar ķermeni gūstu polivagālajā teorijā un šobrīd jogas mācībās. Uz līdzjūtību fokusētās terapijas pīlārs - laipnas un iejūtīgas attieksmes pret sevi (un apkārtējo pasauli) praktizēšana - ir mana ikdiena personīgi un profesionāli. 

Mēģinot atbildēt konkrētāk - mana darba centrā ir cilvēks un viņa vajadzības. Cieņa pret piedzīvoto, pret visām stratēģijām, kas palīdzējušas un joprojām palīdz tikt galā, apzinoties, ka gan mūsu psihes, gan ķermeņa pamatmērķis ir izdzīvot. Un, lai arī iepriekšējā teikumā es ķermeni un psihi atdalīju, protams, ka tas nav atdalāmi. 
Mans darba stils ir mainīgs kā pati dzīve. Kā daba, kas arī ir liels mans skolotājs. Reizēm sesijas ir strukturētas un direktīvas, biežāk - plūstošas, man pieskaņojoties cilvēkam, kas sēž man pretī, atgādinot sev, ka viņš/viņa pazīst sevi ilgāk un labāk par mani. Es cenšos dot izvēli, jo spēja izvēlēties ir spēcinoša.

Ar ko, manuprāt, terapeits atšķiras no laba drauga? 

Kontaktinformācija:

E-pasts: [email protected]